pirmdiena, 2012. gada 12. novembris

Komunālais blūzs 1.01. Par laiku pirms manis. Mana sieva savā dzīvoklī uzturējās relatīvi maz. Meitu pieskatīja vecmāmiņa, mācības Amerikā un Šveicē aizņēma 8/9 laika. Apaksstāva kaimiņam, kas ir "krievvalodīgais" un kaimiņu zemesgabala īpašnieces vīram tādam pašam "krievvalodīgajam", protams, uzturot kaimiņu attiecības,bija daudz kopīga dārzā spēlējot galda tenisu un cepjot gaļu. Mana sieva atceras, ka šī kompānija piedāvāja viņai pirkt tūjas par 200Ls/gab., un pārdot viņiem savu zemi par 3Ls/m2, kas laimīgā kārtā nenotika. Tas bija laiks bez sliktajām kaimiņattiecībām. Laiks pirms 2000. gada... Tiešām liekas, ja ar šodienas izpratni tam pieietu, varētu lieliski iekārtoties. Daži ar lielu darbu to ir paveikuši un arhīvos atrodot ēkas, ko nevar denacionalizēt, nodrošinājuši skaistu dzīvi Mežaparkā - pelnītu bez ironijas. Laiks, kurā mūsu ēkā vēl gāja pa galveno ieeju no Stokholmas ielas caur stiklotu verandu, kura oriģinālā veidā vēl saglabājusies dvīņu ēkas otrā pusē. Nāk atmiņā viens stāsts par autentisko - viens vācu vīrs gribēja nopirkt dzīvokli astoņpadsmitā gadsimta ēkā. Es biju klāt kā dizaina speciālists pārdevējam celtniekam. Tā bija pirmā reize, kad aptvēru, ka ģipškartons un lamināts var nebūt forši. Tas bija 1995-6 gadā Eiroremonta slavas pirmssākumi un grandiozi uzcenojumi par štruntīgu kosmētiku. Domāju, ka nekas ļauns nenotiktu, ja pieminekļos šādus materiālus aizliegtu lietot. Man bija cita dzīve, bet arī Mežaparkā ēkā, kuru tās īpašnieks atguva pateicoties savas mātes darbam. To saņēma ar novēlējumu no kundzes, kura bija ēkas īpašniece un padomju laikā neviens nebūtu ticējis, ka šādi novēlētu mantojumu varēs izmantot savā dzīvē. Ēkas īpašnieks maz aizrāvās ar tās uzturēšanu, bet metodiski piedzina visas maksas, un nu jau redzams arī, ka kaut kas tiek domāts par ēku. Lielākais apbēdinājums ir, ka,kā pie krieviem,galveno ieeju neviens nelieto. Tā ir ar dēļiem aizsista un gan iedzīvotāji, gan lejā esošais veikals ar visu piegādi iet tikai pa sētas durvīm. Žēl.

ceturtdiena, 2012. gada 8. novembris

Kaunas

Vakardien biju ceļojumā uz kaimiņu valsts pilsētu Kauņu Braukšana sanāca tumsā, jāsaka, ka Latvijas ceļi kaut kā liekas platāki un patīkamāki. Nepanesanas ir bezgalīgās saliņas, kuras bieži ir vēl paaugstinātas virs ceļa līmeņa - gandrīz katrā krustojumā ar šoseju. Kauņas centrā ir nepabeigtas ēkas, viena attēlā. Bijām viesnīcā Kaunas, kas atrodas uz Laisves alejas pie Maironio gatves. Vieta ļoti centrāla Patīkami pārsteidza tumšais Svyturys.

otrdiena, 2012. gada 6. novembris

Piezīmes

Vienmēr šīs apņemšanās... Esmu domājis par pārdomu publicēšanu, un neesmu pieskāries šim emuāram jau pusotru gadu. Jaunākā MAB aktivitāte ir publiskā detālplāna apspriešana. Andis ļoti labi ir precizējis un apkopojis visu, ko spriedām tikšanās reizēs. Sestdien izskrēju savu mazo apli un domāju par to, cik samērā nedaudzi, mani ieskaitot, neizmanto priekšrocības ko sniedz blakusesošais mežs. Novēlu maksimāli izbaudīt to tieši tagad. Sadzīves dēļ ir grūti izrauties uz tiem "magnētiem" un vienkāršāk ir izskriet tepat. Cerams, ka daudzi no Mežaparka viesiem šurp brauc tieši tāpēc, lai sajustu to, kā paliek arvien mazāk - dzīvo dabu. Manam labākajam draugam Ģirtam mežu vienkārši vajag, man laikam drusku mazāk, bet saprotu to vajadzību pa īstam. Tagad lietainais rudens jau ir mazinājis ārkārtīgi krāsaino ainavu, un tā kļūst arvien caurredzamāka. Mana skriešana ir reta - vienu divas reizes nedēļā. Bauda pēc savis pārvarēšanas ļoti liela. Domāju, ka nespētu tikt galā ar dzīvošanu daudzstāvu daudzdzīvokļu namā. Pietiek jau ar vienu kaimiņu - komunālkrievu, kura sadzīvi esmu spiests redzēt. Uzsākšu refleksiju par mūsu cīniņiem cik vien varēšu atcerēties. Varu sniegt padomus daudzās lietās tieši Mežaparka kontekstā. Vai bija vērts uzsākt visu to mūsu starpā - grūti pateikt. Pieredzes ziņā un sevis izaugsmes dēļ-noteikti, darba rezultāts, diemžēl, vēl nav jūtams. Apņemos ik pa laiciņam kādu sajūtu izvirst...