Komunālais blūzs 1.01. Par laiku pirms manis. Mana sieva savā dzīvoklī uzturējās relatīvi maz. Meitu pieskatīja vecmāmiņa, mācības Amerikā un Šveicē aizņēma 8/9 laika. Apaksstāva kaimiņam, kas ir "krievvalodīgais" un kaimiņu zemesgabala īpašnieces vīram tādam pašam "krievvalodīgajam", protams, uzturot kaimiņu attiecības,bija daudz kopīga dārzā spēlējot galda tenisu un cepjot gaļu. Mana sieva atceras, ka šī kompānija piedāvāja viņai pirkt tūjas par 200Ls/gab., un pārdot viņiem savu zemi par 3Ls/m2, kas laimīgā kārtā nenotika. Tas bija laiks bez sliktajām kaimiņattiecībām. Laiks pirms 2000. gada... Tiešām liekas, ja ar šodienas izpratni tam pieietu, varētu lieliski iekārtoties. Daži ar lielu darbu to ir paveikuši un arhīvos atrodot ēkas, ko nevar denacionalizēt, nodrošinājuši skaistu dzīvi Mežaparkā - pelnītu bez ironijas. Laiks, kurā mūsu ēkā vēl gāja pa galveno ieeju no Stokholmas ielas caur stiklotu verandu, kura oriģinālā veidā vēl saglabājusies dvīņu ēkas otrā pusē. Nāk atmiņā viens stāsts par autentisko - viens vācu vīrs gribēja nopirkt dzīvokli astoņpadsmitā gadsimta ēkā. Es biju klāt kā dizaina speciālists pārdevējam celtniekam. Tā bija pirmā reize, kad aptvēru, ka ģipškartons un lamināts var nebūt forši. Tas bija 1995-6 gadā Eiroremonta slavas pirmssākumi un grandiozi uzcenojumi par štruntīgu kosmētiku. Domāju, ka nekas ļauns nenotiktu, ja pieminekļos šādus materiālus aizliegtu lietot. Man bija cita dzīve, bet arī Mežaparkā ēkā, kuru tās īpašnieks atguva pateicoties savas mātes darbam. To saņēma ar novēlējumu no kundzes, kura bija ēkas īpašniece un padomju laikā neviens nebūtu ticējis, ka šādi novēlētu mantojumu varēs izmantot savā dzīvē. Ēkas īpašnieks maz aizrāvās ar tās uzturēšanu, bet metodiski piedzina visas maksas, un nu jau redzams arī, ka kaut kas tiek domāts par ēku. Lielākais apbēdinājums ir, ka,kā pie krieviem,galveno ieeju neviens nelieto. Tā ir ar dēļiem aizsista un gan iedzīvotāji, gan lejā esošais veikals ar visu piegādi iet tikai pa sētas durvīm. Žēl.